THE HISTORY OF RESEARCH ON LATVIAN CUP-MARKED STONES
DOI:
https://doi.org/10.55877/cc.vol5.216Abstract
The stones known as cup-marked stones stand out among stones with marks of ancient artificial treatment in north-eastern Europe, as well as in the rest of the world. So far in the literature the view has predominated that the number of cup-marked stones in Latvia is small in comparison with neigh- bouring countries. The history of research on Latvian cup-marked stones is considered and it is shown that in Latvia there are a large number of cup- marked stones. In the light of the latest discoveries, four reliably identified areas of cup-marked stones are plotted in Latvia, eliminating one problematic area.Downloads
References
Biezais, 1985. Biezais H. Die baltische Ikonographie. Leiden, 1985.
Caune, 1974. Caune A. Dobumakmeņi Latvijā. Arheoloģija un etnogrāfija. XI. Rīga: Zinātne, 1974. 89–98.
Cepītis, 1993. Cepītis J. Bedrīšu akmeņi Latvijā un to arheoastronomiskais skatījums. Zvaigžņotā Debess. 1993./94. gada ziema. Nr. 142. 47–50.
Cepītis, 1997. Cepītis J. Senās Sēlpils kultūrvēsturiskie akmeņi. Vides Vēstis. 1997. Nr. 3. 22–23.
Cepītis, 2003. Cepītis J. Recent findings of cup-marked stones in Latvia and considerations on their archaeoastronomical interpretation. Science, Higher Education, Technologies,
Medicine, Humanities in the Baltics. Past and Present. Abstracts of the 21st International Baltic Conference on the History of Science, Riga, October 13–15, 2003. Rīga, 2003. 76.
Cepītis, Jakubenoka, 2009. Cepītis J., Jakubenoka L. Kultūrvēsturisko dabas objektu apzināšanas, aizsardzības un popularizēšanas problēmas; bedrīšakmeņu piemērs. Cilvēks un Vide, 8. Starptautiskās zinātniski metodiskās konferences “Cilvēks un vide” rakstu krājums. Sast. L. Karule. Liepāja: LiePA, 2009. 21–31.
Eniņš, 1994. Eniņš G. Noslēpumaino bedrīšu akmeņi. Rīgas Balss. 06.10.1994.
Goba, 1995. Goba A. Akmenim dziļas saknes. Rīga, 1995.
Grāvītis, 1978. Grāvītis V. Laukakmens ar senām iecirstām zīmēm. Dabas un vēstures kalendārs 1979. gadam. Rīga: Zinātne, 1978. 123–126.
Grāvītis, 1995. Grāvītis V. Sēlpils Velna akmens. Novadu laika grāmata 1996. gadam. [Rīga], 1995. 108.
Grīnbergs, 2007. Grīnbergs A. Bedrīšakmeņu atklājums Aizkraukles rajonā. Vides Vēstis. 2007. Nr. 7/8. 34–37.
Jakubenoka, 2004. Jakubenoka L. Kultūrvēsturisko akmeņu vērojumi viena gada garumā. Daba un vēsture 2005. Zinātne, 2004. 165–171.
Jakubenoka, 2005. Jakubenoka L. Koki un akmeņi – ar Velnu saistīti un nesaistīti. Daba un vēsture 2006. Zinātne, 2005. 127–134.
Jakubenoka, 2006a. Jakubenoka L. Mītoloģiskie akmeņi un ar tiem saistītā vēstītājfolklora – ziņu sniedzēji par htoniskajām dievībām. Letonica. Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra folklora māksla. 2006. Nr. 14. 77–92.
Jakubenoka, 2006b. Jakubenoka L. Mazās vērtības lauku kultūrvidē – folkloras un arheoloģijas vienotājas. Kultūras krustpunkti. 3. laidiens. Rīga: Mantojums, 2006. 44–52.
Jakubenoka, 2007. Jakubenoka L. Kuriozi un nejaušības bedrīšakmeņu meklējumos. Daba un vēsture 2008. Zinātne, 2007. 206–213.
Kalmanis, 2004. Kalmanis Z. Dzimtas nams. Dižstende, 2004.
Klētnieks, 1989. Klētnieks J. Akmeņu mīklas atminējumu meklējot. Zvaigžņotā Debess. 1989. gada pavasaris. Nr. 123. 23–26.
Lõugas, 1972. Lõugas V. Väikeste lohkudega kultusekivid. Eesti Loodus. 1972. 12.
Mugurēvičs, 1987. Mugurēvičs Ē. Pūres Zviedru kapulauks. Arheoloģija un etnogrāfija. XV. Rīga: Zinātne, 1987. 56–67.
Paiders, 2003. Paiders J. Senlatviešu rakstības noslēpumi. Zvaigzne, 2003.
Štāls, 1926. Štāls A. Senējā reliģiskā kulta pieminekļi. Latvijas Saule. 1926. 37/38. 401–402.
Tvauri, 1999. Tvauri A. Eesti lohukivid. Arheoloogilisi uurimusi. T.1. Tartu, 1997. 11–53.
Urtāns, 1980. Pētījumi Cirīša ezera Upursalā, pie Ruskuļu akmens un Daugmales kapu laukā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1979. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1980. 103–105.
Urtāns, 1984. Urtāns J. Ezernieku Velnakmens. Lauku Dzīve. 1984, 11.
Urtāns, 1989. Urtāns J. Par Velna pirkstiem akmeņos. Dabas un vēstures kalendārs 1990. gadam. Rīga: Zinātne, 1989. 212–214.
Urtāns, 1990. Urtāns J. Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi. Rīga: Avots, 1990.
Urtāns, 1991. Urtāns J. Jauns atklājums – Elekšu dobumakmens. Kursas Laiks. 12.03.1991.
Urtāns, 2005. Urtāns J. Pastamuižas Velnakmens folklora un datēšanas princips post quam. Letonica. Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra folklora māksla. 2005. Nr. 13. 144–155.
Vaitkevičius, 2003. Vaitkevičius V. Alkai. Baltu šventviečiu studija. Vilnius: Diemedis, 2003.
Вiнакурау, Дучыц, Зайкоускi, Карабанау, 2003. Вiнакурау В., Дучыц Л., Зайкоускi Э., Карабанау А. Культавыя валуны са штучнымi паглыблениямi на Беларусi. Гiстарычна-археалагiчны зборнiк. 2003. № 18. 231–251.
Уртанс, 1978. Уртанc Ю. Обследование памятников в Валкском и Прейльском районах. Археологические открытия 1977 года. Москва: Наука, 1978. 453.
Уртанс, 1987. Уртанс Ю. Культовые камни с углублениями в Латвии. Краткие сообщения Института археологии. № 190. Москва: Наука, 1987. 69–73.
Downloads
Published
Issue
Section
License
Copyright (c) 2022 Culture Crossroads
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial 4.0 International License.
